Laila Pakalniņa. Pilns komplekts / Diena


Kinorežisore Laila Pakalniņa 4. jūnijā svinēja dzimšanas dienu, un no šī datuma Nacionālā kino centra portāls Filmas.lv skatītājiem tiešsaistē piedāvā pilnīgu režisores darbu kolekciju – četrdesmit filmu –, sākot ar pašiem agrīnākajiem mācību darbiem. Publiski pieejamas pagaidām nav tikai trīs visjaunākās filmas, kas vēl aktīvi ceļo pa starptautiskiem kinofestivāliem. Ar šo kolekciju portāls Filmas.lv apliecina gan mērķtiecīgu darbību, gan zināmu azartu Latvijas kultūras vēstures izzināšanā un saglabāšanā, īpaši pievēršoties XX gadsimta 90. gadu periodam, kas Latvijas kinovēsturē ir visjuceklīgākais. Mainoties tehnoloģijām, filmu studijām un producēšanas mehānismiem, daudzas 90. gadu filmas ir zudušas vai vismaz nav vēl atrastas, digitalizētas un skatītājiem pieejamas, tomēr laimīgā kārtā Lailas Pakalniņas darbus ir izdevies apkopot visā pilnībā, ieskaitot dokumentālo filmu Ubāns (1995), par kuru pašai režisorei bija saglabājušās tikai atmiņas.

Izpētes process notika ciešā sadarbībā ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu, atrodot Pakalniņas filmas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Televīzijas videotēkā un Vides filmu studijas (Tagad VFS-Filme) arhiva. Pašus pirmos režisores mācību darbus kolekcijai piedāvā LKA Rīgas Kino muzeja krājums.

Tātad šī ir unikāla iespēja izsekot vienas autorkino personības radošajai darbībai gandrīz trīsdesmit piecu gadu garumā, pētīt Lailas Pakalniņas rokraksta attīstību un arī Latvijas laika ritējumu.

Keine Atmodas uz Kannām

Ja skatītājs filmogrāfijai ķersies klāt chronoloģiskā secībā, vispirms viņu gaida milzīgs pārsteigums – pirmās trīs filmas nepavisam nelīdzinās tam, ko pieņemts dēvēt par „Pakalniņas kino“. Tie ir Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta režijas studentes mācību darbi, kas no vēlākajām filmām atšķiras nevis tāpēc, ka studente Pakalniņa vēl nebūtu “iemācījusies taisīt kino” vai gribētu kinematogrāfijā nodarboties ar tādu izmeklējošo žurnālistiku, bet tāpēc, ka viņas studiju gadi sakrita ar Latvijai būtisku vēstures pagriezienu – Atmodas laiku. Tobrīd iespēja tikt pie kinokameras un filmlentē dokumentēt notikumus vēl nebija plaši pieejama, tāpēc katrs kinocilvēks izjuta tādu kā misijas apziņu un lika malā savas personiskās mākslinieciskās ambīcijas, pievētēt notikumus aktu. Arī Laila Pakalniņa ņem no draugiem aizlienētu diktofonu un kopā ar operatoriem Juri Garjānu (filma Un, 1988) un Uldi Veisu (filma Izvele, 1990) iet intervēt cilvēkus, kuriem ir ko teikt par brīvu Latviju; filmā Doms (1991) dokumentē konkrētas barikāžu laika dienas, savukārt avīzes Atmoda videopielikums (1989) vispār ir pavisam tālu no kino, toties ļoti tuvu aktuālo notikumu dzīvajam nervam. Daudzus filmu varoņus šodien pazīstam kā vēsturiskas personības – īpaši filmā Un (Helsinku grupas biedri un citi aktīvi Atmodas dalībnieki), arī filmā Ubāns (1995), kurā leģendārā gleznotāja un pedagoga portrets meistarīgi lipināts no daudzu laikabiedru piedāvātiem mozaīkas gabaliņiem.

Tomēr līdz ar filmu Veļa (1991), kas tapa kā kinoinstitūta diplomdarbs un pirmā filma kopā ar ilggadējo domubiedru operatoru Gintu Bērziņu, pamazām veidojas “īstā Pakalniņa”, kādu to pazīstam pašlaik, un 90. gadu filmas secīgi rāda, kā attīstījušies atsevišķi paņēmieni režisores diezgan konsekventajā rokrakstā. Par šī perioda galvenajiem darbiem dokumentālajā kino vienmēr uzskatītas trīs filmas – kopā ar Veļu arī Pramis (1994) un Vergangenheit (1995), kam nekavējoties tika uzspiests kvalitātes zīmogs (FIPRESCI balva Kannu festivālā), taču jubilejas kolekcija ļauj saskatīt, ka režisore Laila Pakalniņa šķietami līdzīgas metodes un kinovalodas elementus ir izmēģinājusi visādās variācijās, pētot iespēju robežas un jaunus apvāršņus.

Piemēram, dokumentālā filma Ozole (1997, ceturtā filma kopā ar skaņu režisoru Anriju Krenbergu, pašlaik tādu jau ir vairāk nekā trīsdesmit) visai demonstratīvi pasludina skaņu režiju par vienu no svarīgākajiem elementiem filmas telpas būvēšanā, gan piešķirot “gadsimtu skaņu” ozola mizas tuvplāniem, gan ļaujot salīdzinoši brīvu vaļu filmas varoņu monologiem (vēlāk Pakalniņas filmās neviens tik daudz nerunās). Statiskos kadros fiksētajiem cilvēkiem, kas dzīvo Sējas dižozola tuvumā, acīmredzot tiek uzdots jautājums: “Kas labs noticis?”, – un atbildes ir visdažādākās, tāpat kā cilvēki, – no “vakar dabūju iedzert kafiju” līdz “vienpadsmit mazbērni man ir”, no “vēlreiz lasīju Robinsonu Kruzo” līdz “vīrs pasūtīja dziesmu pa radio”.

Tas ir viens no interesantākajiem blakusefektiem Lailas Pakalniņas filmu kolekcijā – pamanīt caurviju pavedienus, kas saista dažādas mikropasaules vienā autora skatījumā. Piemēram, vērot, kā attīstās ideja filmas beigu titriem pievienot kādu zīmīgu skaņas frāzi no varoņu dialogiem (Meistens (2000), Par dzimtenīti (2008), Četrdesmit divi (2013) un citās) vai ideja lūgt nejauši sastaptus cilvēkus sastingt „stopkadrā“ kameras priekšā (Papa Genea (2001), Autobus (2004) un citās) – tas vien – mēr ir līdzīgi, bet nekad nav vienādi.

Skatīties un redzēt

Spēlfilmu veidošanu pieņemts uzskatīt par pilnīgi atšķirīgu nodarbošanos, tomēr Laila Pakalniņa pierāda, ka tā nav. Viņas filmās arī sacerēti notikumi saglabā dokumentalitāti un dzīves vērojumi ir daudz svarīgāki par dramaturģiskām un skatītājam draudzīgām konstrukcijām. Jau pati pirm., un, liekas, visai nejauši tapus., sp.les .sfilma Annas Ziemassvētki (1992) patiesībā ir pilnīgi dokumentāls skatījums uz daudzbērnu ģimenes pirmssvētku rosību, un visi spēlfilmas elementi acīmredzami nāk no sadarbības ar LTV Bērnu raidījumu redakciju, kas ir filmas pass. Ja filmai noņemtu stereotipiski paredzamo notikumu secību, inscenēto rūķi un sintētiskās Ziemassvētku dziesmiņas, paliktu “tīra Pakalniņa” ar savu vērību pret dabiskām norisēm un šķietami nesvarīgiem procesiem.

Vēl viens apliecinājums Lailas Pakalniņas dokumentālajai domāšanai ir fakts, ka vairāku viņas spēlfilmu scenāriji (Haken (2003), Pica (2012) uc) izauguši no mediju ziņās pamanītiem, reāli notikušiem atgadījumiem, kas pēc tam autores iztēlē izplešas kā dažādi saistītu un nesaistītu norišu komplekss. Varētu domāt, nav īpašas nozīmes tam, no kurienes nāk filmas ideja, tomēr šajā gadījumā tas pasaka pašu galveno – spēju skatīties un redzēt, turklāt redzētajam piešķirt formu, jēgu un māksliniecisku kvalitāti.

Citu, it kā pretēja virziena piegājienu spēlfilmu radīšanai demonstrē īsfilmu cikls Elementi (četras filmas ar aktrisi Gunu Zariņu centrā, filma Klusums (2009) savulaik tika atlasīta Kannu festivāla īsfilmu konkursam) – nevis no fakta uz konceptu, bet otrādi – no konceptuālas ieceres uz atsevišķām dzīves epizodēm.

Īsāk sakot – par Lailas Pakalniņas intensīvo radošo darbību jau ir daudz rakstījuši kinokritiķi un teorētiķi, viņas filmas plaši novērtētas kinofestivālos un sinematēkās, un nu arī Latvijas skatītājiem ir unikāla iespēja aptvert visu, skatīties un pētīt, kāpēc Laila Pakalniņa pašlaik ir pasaulē pazīstamākā Latvijas kinorežisore.


Source: Diena.lv by www.diena.lv.

*The article has been translated based on the content of Diena.lv by www.diena.lv. If there is any problem regarding the content, copyright, please leave a report below the article. We will try to process as quickly as possible to protect the rights of the author. Thank you very much!

*We just want readers to access information more quickly and easily with other multilingual content, instead of information only available in a certain language.

*We always respect the copyright of the content of the author and always include the original link of the source article.If the author disagrees, just leave the report below the article, the article will be edited or deleted at the request of the author. Thanks very much! Best regards!